Kā cilvēka radītās skaņas kļūst par valodas skaņām?

Balss traktā ir dažādas struktūras. Balsene nodrošina noteikta augstuma un skaļuma skaņu radīšanu. Tā sastāv no diviem lieliem skrimšļiem: gredzenskrimšļa un virs tā esošā vairogskrimšļa. Balss saites ir elastīgas un var saīsināties un izstiepties, atslābt un saspringt, veidot dažāda platuma atvērumu.

Cilvēkam elpojot, balss sprauga ir plaši atvērta, balss saites ir nenospriegotas, gaiss brīvi plūst cauri balss spraugai, balss saišu vibrācijas nerodas. Ja balss sprauga ir aizvērta un balss saites nospriegotas, tad gaiss, plūstot cauri spraugai, iesvārsta balss saites, tās vibrē un rodas tonis. Subjektīvi uztvertais balss augstums patiesībā ir svārstību biežums laika vienībā jeb skaņas frekvence. Jo svārstību laika vienībā vairāk, jo augstāka skaņa. Mainot dažādu struktūru, piemēram, mēles, lūpu novietojumu, tiek mainītas balss trakta rezonanses īpašības. Tā rezultātā noteiktas frekvences tiek pastiprinātas vairāk, citas mazāk. Tādā veidā spējam radīt dažādas valodas skaņas.

Valodas skaņu dažādo kvalitāti nosaka rezonators. Kur veidojas virstoņi un rezonatora toņi, kā arī trokšņi no gaisa berzes gar tuvinātiem runas orgāniem vai no eksplozijas, ko rada momentāns runas orgānu veidotā šķēršļa pārrāvums.

Rezonatoru veido rīkles, mutes un deguna dobums. Mutes un deguna dobumu atdala aukslējas, tām šķir vairākas daļas: alveolas, cietās aukslējas, mīkstās aukslējas, kas beidzas ar ūku. Ja mīkstās aukslējas ir paceltas un ūka piespiesta pie rīkles dobuma pakaļējās sienas, tad gaiss nevar ieplūst deguna dobumā, bet izplūst pa mutes dobumu – veidojas orālas skaņas. Ja mīkstās aukslējas ir nolaistas, gaiss var izplūst pa degunu, veidojas nazālas skaņas. Deguna dobums pēc lieluma un formas ir nemainīgs rezonators. Mutes dobums var mainīt savu tilpumu un formu, mainot lūpu, mēles, mīksto aukslēju stāvokli un mutes atvērumu. Katrai valodas skaņai ir sava raksturīga runas orgānu darbība – sava noteikta artikulācija.